Prostatas dziedzeris (prostata) ir svarīga vīriešu reproduktīvās sistēmas sastāvdaļa: tā ražo sekrēciju, kas nodrošina spermas motorisko aktivitāti un dzīvotspēju. Sekrēts satur fermentus, imūnglobulīnus, citronskābi, vitamīnus un cinka jonus. Ja tiek traucēta prostatas dziedzera darbība, vīrieša ķermeņa dzimumfunkcija samazinās. Visbiežāk sastopamā prostatas dziedzera slimība ir tās iekaisums – prostatīts. Parasti tas notiek vecumā no 20 līdz 50 gadiem. Jo vecāks vīrietis, jo lielāks ir saslimstības risks. Prostatīts rodas akūtā vai hroniskā formā, to bieži ir grūti diagnosticēt, un tas var izraisīt pastāvīgu prostatas disfunkciju. Smagākās prostatīta sekas ir neauglība un prostatas vēzis.
Visā pasaulē aptuveni puse darbaspējīgo vīriešu cieš no hroniska prostatīta. Mūsdienu medicīna ļoti aktīvi iesaistās prostatīta ārstēšanā. Prostatītu faktiski var veiksmīgi ārstēt – ir svarīgi tikai to diagnosticēt pēc iespējas agrāk. Tiklīdz parādās sākotnējās prostatīta pazīmes, jums jākonsultējas ar urologu. Agrīnās stadijās ir iespējama ambulatorā ārstēšana; progresējošos gadījumos pacients tiek hospitalizēts. Abu variantu ārstēšanas kurss ir viena līdz divas nedēļas, pēc tam pacientam jāveic profilaktiski pasākumi, lai novērstu jaunu prostatas dziedzera iekaisumu. Hroniska prostatīta recidīvu biežums pārsniedz 50%
Prostatīta veidi
Atkarībā no slimības cēloņiem un klīniskā attēla izšķir šādus prostatīta veidus:
Akūts prostatīts – smags prostatas dziedzera iekaisums, ko izraisa tā audu bakteriāla infekcija. Daudzas baktērijas ir daļa no organisma normālās mikrofloras un pastāvīgi atrodas zarnās un uz ādas. Tomēr, kad tie nonāk prostatas dziedzera audos - parasti pamata higiēnas noteikumu neievērošanas un citu iemeslu dēļ - tie var izraisīt akūtu iekaisuma procesu. Akūts prostatīts ir ārkārtīgi reti. Ārstēšana jāveic slimnīcas apstākļos.
Hronisks bakteriāls prostatīts - veido trešo daļu no visiem prostatas dziedzera iekaisuma gadījumiem. Šī prostatīta forma ir bīstama, jo sāpīgie simptomi var spontāni izzust pat bez ārstēšanas. Bet tas nenozīmē dziedināšanu – pēc kāda laika iestājas paasinājums, kas ar katru reizi kļūst arvien sāpīgāks. Ja nekas netiek darīts atkal un atkal, pastāv strutojošu perēkļu veidošanās risks, akmeņu nogulsnēšanās prostatā, urīnpūšļa iekaisums un citas nopietnas komplikācijas, tostarp vēzis.
Hronisks prostatīts/hronisks iegurņa sāpju sindroms. Grūti diagnosticējama prostatīta forma, kas izpaužas ar pastāvīgām sāpēm iegurņa rajonā, kas ilgst vairāk nekā trīs mēnešus. Pa ceļam var rasties neiroloģiski traucējumi un psihoemocionāli traucējumi. Diagnoze tiek veikta ar izslēgšanu; testi var neuzrādīt iekaisuma pazīmes.
Asimptomātisks hronisks prostatīts. Tas ir asimptomātisks, un to var noteikt ar urīna analīžu rezultātiem, kas liecina par augstu balto asins šūnu un baktēriju koncentrāciju.
Hronisks granulomatozs prostatīts. Parasti blakusparādība citu slimību ārstēšanai vai prostatas dziedzera starojumam. Šīs slimības laikā prostatas audi pamazām tiek aizstāti ar saistaudiem, un dziedzeris pārstāj funkcionēt.
Slimības simptomi
Vīriešiem, kuri cieš no dažādām prostatīta formām, var identificēt kopīgus simptomus. Tie ietver: urinēšanas grūtības, ko izraisa urīnceļu saspiešana ar iekaisušo prostatas dziedzeri. Urinēšanas laikā var rasties sāpes un dedzināšana. Bojāts erekcijas mehānisms, novājināts orgasms. Paātrināta ejakulācija. Samazināta potence. Garīgā depresija, trauksme. Pacientam ar prostatītu ļoti svarīga ir psiholoģiska attieksme pret atveseļošanos. Stress vēl vairāk vājina organismu un apgrūtina ārstēšanu, kas noved pie vēl lielākas depresijas. Pacientam var būt grūti izkļūt no šī apburtā loka, tāpēc dažreiz prostatīta gadījumā papildus tiek izrakstīti antidepresanti.
Prostatīta cēloņi
Prostatīta cēloņi ir diezgan dažādi, bet galvenokārt saistīti ar vīrieša nevērību pret savu veselību: seksuāli transmisīvās infekcijas; slikta cirkulācija iegurņa orgānos - piemēram, mazkustīga dzīvesveida dēļ; ilgstoša dzimumakta atturība, pārtraukts dzimumakts vai mākslīga dzimumakta pagarināšana; traucēta imunitāte; bieža hipotermija, kas raksturīga ekstrēmo sporta veidu cienītājiem; stress; hormonālā nelīdzsvarotība; vitamīnu un mikroelementu trūkums; personīgās higiēnas noteikumu neievērošana.
Komplikācijas
Prostatīts vīriešiem rada nopietnas neērtības: urinēšanas problēmas, samazinātu dzimumtieksmi un erektilās funkcijas traucējumus. Ja pacients savlaicīgi nesaņem adekvātu ārstēšanu, viņam ar 40% iespējamību var attīstīties neauglība, jo prostatas dziedzeris vairs nespēs ražot sekrēciju normālā daudzumā un vajadzīgā kvalitātē. Prostatīta pašārstēšanās ir nepieņemama, jo tā var pasliktināt pacienta stāvokli un izraisīt blakusslimības. Piemēram, nepareizi izrakstītas antibiotikas nelabvēlīgi ietekmēs zarnu mikrofloru un būtiski samazinās imunitāti, neatrisinot problēmas ar prostatas dziedzeri. Citas zāles tikai maskē slimību un tās simptomus, pasliktinot situāciju. Tāpēc prostatīts ir jānosaka un jāārstē pieredzējušam speciālistam.
Profilakse
Profilaktiski pasākumi prostatīta profilaksei ietver: rūpīgu personīgo higiēnu; regulāra, sakārtota dzimumdzīve; veselīgas fiziskās aktivitātes; uzturs ar pietiekamu daudzumu olbaltumvielu, vitamīnu un mikroelementu; palielināt vispārējo imunitāti; atturība no alkohola lietošanas un smēķēšanas; savlaicīga jebkādu infekcijas slimību ārstēšana; samazinot kopējo ikdienas stresa līmeni. Ņemot vērā prostatīta paveidu lielo skaitu un tā attīstību provocējošos faktorus, vīriešiem vajadzētu būt uzmanīgiem pret savu labsajūtu un apmeklēt urologu vismaz divas reizes gadā. Tas ir īpaši svarīgi pēc četrdesmit gadiem.